IZAICINAJUMS
BUT
ilvēks savu emocionālo dzīvi nevar vadīt tikpat vienkārši, kā izmantot savu kustību sistēmu. Viņš nevar sev pavēlēt kaut ko vēlēties vai būt laimīgam. Emocionālo dzīvi var ietekmēt, bet nav iespējams pārvaldīt. Kāpēc tas ir tik grūti? Un kas to ietekmē?
Jāsaka, ka pēc psiholoģiskajām konsultācijām, ko sniedzu jauniem cilvēkiem, kas lielu daļu savas dzīves vai pat visu dzīvi ir ir piedzīvojuši vienīgi negatīvas pieredzes, nākas secināt, ka atmiņa ir tā, kas ietekmē visu mūsu dzīvi, jo tā satur sevī veselas pasaules, veido un satur kopā cilvēka garīgo pasauli. Jaunam cilvēkam, kas jau no bērnības ir kļuvis par sistēmbērnu, ir grūti kontrolēt savu emocionālo stāvokli. Kāpēc tas tā ir?
Tāpēc, ka mūsu personība veidojas jau no pirmā dzīves gada. Bērns tiek pakļauts pārsteidzošām pārmaiņām. Ar iedzimtu spēju viņš jau prot lasīt emocijas, parādās uzticēšanās vai neuzticēšanās jūtas. Pieredze pirmajā dzīves gadā nosaka personas attieksmi pret citiem un sevi. Uzticēšanās jūtas ir fundamentāls psiholoģisks priekšnoteikums visai dzīvei un ir attiecināma uz visām dzīves formām – attiecībām, darbību, uzvedību un apziņu. Neuzticēšanās pamats veidojas no tā, ka bērna atmiņā jau no pašiem sākumiem iespiežas negatīva pieredze, kas rodas, galvenokārt, vecāku un ģimenes iespaidā.
Katra apziņa veidojas saskaņā ar šiem pirmatnējiem principiem, kas tiek uztverti no bērnības piepildītās apkārtnes. Bērnības emocionālā pieredze nosaka cilvēka turpmāko dzīvi, uzvedības modeļus. Tieši bērnības pieredze nosaka pieauguša cilvēka notikumu uztveri. Bērnība veido cilvēka emocionālo kodolu.
Veselīga emocionālā kodola izveidei, bērnam ir vajadzība pēc drošības, stabilitātes, aizsardzības, noteiktas dzīves struktūras, sakārtotības, noteikumiem un arī ierobežojumiem. Viss, kas rada nenoteiktības izjūtu, turpmāk veicina neuzticēšanās jūtas. Psihiskajai attīstībai ir nepieciešams emocionālais komforts, pieķeršanās. Jebkura nepastāvība izraisa bērnā trauksmi un nemieru.
Kādas personības deformācijas veidojas, kad nepastāv pastāvība un pieķeršanās saite kādam konkrētam cilvēkam? Īpaši situācijās, kad bērna vecāki ir emocionāli neveiksmīgi un atspoguļo ģimenē valdošo kroplīgo attiecību morāli, ka mīlestība ir pakļaušana, dusmas, pazemojums, nevis aizsardzība, rūpes un uzticība. Bērns kļūst pastāvīgi trauksmains, ir ierobežots izpratnes un zināšanu līmenis, nespēj uzticēties apkārtējiem. Iedzimtas bailes padara katru ikdienu par uztraukumu jūru – nākotne liekas draudīga un tāpēc vienmēr darbojas bēgšanas mehānisms. Jau pie salīdzinoši nelielām ikdienas problēmām, rodas drūmas un bezcerīgas domas. Var būt raksturīga zināma depersonalizācija – bērns it kā nav emocionāli kognitīvā kontekstā pats ar sevi, eksistence norisinās autonomi no apziņas procesiem, bērns nejūt un neapjēdz pats sevi situāciju kontekstā. It kā es esmu, bet varbūt neesmu? Kāda jēga no manis šajā pasaulē, ja neviens mani nesaprot?
Nespēja uzticēties, noved pie vientulības. Psiholoģiskais aizsargmehānisms liek atstumt cilvēkus, pieķeršanās netiek hroniski apmierināta, veidojas izvairīgais pieņemšanas modelis. Vajadzība pieķerties tiek izslēgta no apziņas. Neapzināts aizliegums liek nepieķerties, lai turpmāk nejustu emocionālas sāpes. Svarīgi ir saklausīt šī brīža emocionālo vajadzību – atrast vidi, kurā varētu norisināties pašrealizācija. Cilvēkam ir jābūt spējām patstāvīgi orientēties apkārtējā pasaulē, pašam izvēlēties un pieņemt savus lēmumus.
C
Es varu darīt,
es varu dzīvot,
es varu būt es,
es varu
BŪT!
Vienmēr un visos laikos cilvēkiem ir vajadzība pēc piederības – uzticēšanās, ticība sev, sevis pieņemšana. Vajadzība būt individualitātei – kas mani interesē? Ko es varu? Ko es vēlos? Spēks nonākt attiecībās ar sevi, mainīt savu domāšanu, pasaules uztveri. Ieklausīties sevī – ko manas emocijas vēlas man pateikt? Laimīgs var būt tikai tas, kurš ieklausās sevī, kurš realizē savu radošo būtību. Un to realizēt var tikai tad, ja cilvēks mīl un pieņem pats sevi. Izprast savas vajadzības, nozīmē mīlēt sevi. Jāveic sevis mobilizācija – jāuzņemas atbildība, jāattīsta komunikācijas spējas, jākontrolē emocijas, jāadaptējas pārmaiņām, jāiesaistās, jāmācās, jāpilnveidojas. Jāprot arī sevi sargāt, prasīt no apkārtējiem ievērot personīgās robežas.
Sevis mīlēšana un izprašana ir sarežģīts uzdevums ne tikai jauniešiem, kas auguši sistēmā, bet patiesībā daudzu cilvēku galvenais jautājums mūsdienās. Laikā, kad nevienam nav laika – izpratnei, komunikācijai un, galvenokārt, sev. Vai pavisam tuvā nākotnē visi cilvēki nekļūs par sistēmbērniem?
Jāpieņem izaicinājums dzīvot – šeit un tagad, jāspēj atrast iekšējo spēku un paļāvību. Nevaram mācīties tikai no pagātnes. Loģiski, ka mūsu uzvedību ietekmē pagātnes pieredze, bet šobrīd – tās jau ir tikai projekcijas. Jāsaņem iedrošinājums no iekšpuses – uzticēšanās sev caur darbību un maziem, lielākiem mērķiem. Ir svarīgi atcerēties tos nedaudzos atbalsta un rūpju brīžus, lai iemācītos mainīt domas par apkārtējo pasauli, par savu uzvedību, emocijām un sevi. Jāuzdrīkstas ticēt, cerēt, mainīt skatījumu un pat iztēloties, jo tas rosina darboties. Jāpārslēdz domas un jāpārstāj negatīvo pieredzes bagāžu valkāt līdzi. Ir jāpieņem izaicinājums dzīvot šodien, šeit un tagad. Jāspēj iekšēji sajust spēku un paļāvību. Ir jāļauj sev būt šeit un tagad! Iespējams, pateikt paldies iepriekšējai pieredzei. Es varu darīt, es varu dzīvot, es varu būt es, es varu BŪT!
Pieaudzis cilvēks var izmainīt savu emocionālo apziņu, protams, tik daudz, cik viņam to atļauj viņa neirofizioloģiskās īpatnības. Bet ko darīt pamestam bērnam? Vai viņš var cerēt uz emocionālu atveseļošanos? Vai to ir iespējams izdarīt jaunībā - vienā no svarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē, kad veidojas personība, uzskati, mērķi? Ko teikt jaunietim, kas no bērnības audzis sistēmā un kuram dzīve ir tikai tukšums, tikai izdzīvošana instinktīvā līmenī?
Protams, atbilde nemainās jau gadu simtus, tā vienmēr ir bijusi mīlestība, rūpes, drošība. Nodrošinot viņam veselīgu, drošu dzīves vidi, ir lielas iespējas izmainīt viņa emocionālo apziņu. Ir nepieciešama savstarpēja pieķeršanās, lai prāts būtu vesels. Mēs visi, kad veidojam savstarpējas attiecības nokļūstam otra cilvēka emocionālās pasaules gravitācijas iespaidā un tajā pašā laikā izliecam viņa emocionālo apziņu un savējo. Savstarpējās attiecības ir mūsu dzīves centrs. Jāatceras, ka jauni cilvēki ar negatīvu emocionālo apziņu ir starp mums, un viņi ir jāsaprot. Tas ir izaicinājums ne tikai viņiem, bet arī mums. Viņu trauslums ir jāpieņem, bet tajā pašā laikā jāiedrošina uz risku, jācenšas parādīt, ka sociālais atbalsts arī ir vērtība. Jebkādās attiecībās pārdzīvojums un attīstība notiek abos virzienos.